Demokrātija= vara pieder tautai (vairākumam). Birokrātijas darba devējs ir valsts pārvalde. Ar vārdu izglītība tiek saprasta profesijai nepieciešama - darba tirgū pieprasīta izglītība. Izglītība interešu nodarbībām (mākslas, mūzikas sporta u.c.) nav šī raksta tēma.
Demokrātija un izglītība
Līdz demokrātijai kā valsts pārvaldes formai civilizācija nonāca, sasniedzot pietiekamu attīstības pakāpi (izglītības līmeni). Diemžēl Latvijas sabiedrības izglītības saturs un demokrātijas attīstība ir iestrēguši pagājušā gadsimta beigu līmenī. Ja vēlēšanās katram ir viena balss, sakām ka ir demokrātija. Vēlēšanu demokrātija dažāda. Arī Putins ir ievēlēts .Arī Lukašenko. Starptautiskie novērotāji atzīst vēlēšanas Latvijā par demokrātiskām. Beidzamajās Saeimas vēlēšanās 5% barjeru pārvarēja 7 partijas. Šodien Saeimā pārstāvētas 10 partijas. Beidzamās pašvaldību vēlēšanās piedalījās ap 1/3 no pilsoņiem. Vai tā spēj veidot demokrātisku (vairākuma vārdā) pārvaldi?
Demokrātijas attīstības mērs ir nevienlīdzības samazināšana (Latvija – viena no lielākajām nevienlīdzībām ES ). Nevienlīdzību saprot kā patēriņa iespēju nevienlīdzību. Latvijā to cenšas novērst ar dažādiem pabalstiem no valsts budžeta (iekasētiem nodokļiem). Politiķi sacenšas solīšanā. Ierēdņi izmanto tiesības rīkoties ar budžeta līdzekļiem. Neatkarīgi no politiķu lēmumiem, uzņēmēji maksā strādājošiem tikai par padarīto darbu tik, cik tas darba tirgū maksā. Brīvā tirgus ekonomika ir uzvarējusi centralizēto plānveida ekonomiku, paverot iespējas zinātnes sasniegumiem un katra tirgus dalībnieka spējām (nevis “visu varu padomēm”). Nevienlīdzību nevar likvidēt (samazināt), regulējot patēriņa iespējas ar varas palīdzību. Sabiedrības izglītības sistēmai, patērētāju filozofijas ieaudzināšanas vietā, jauniešos jāattīsta atbildība par savu dzīvi. Izglītības sistēmai atvēlētie budžeta līdzekļi būs lietderīgi izmantoti. Ja būs radīts pieaugums kopējam izglītības resursam valstī, tad jaunietis pats būs izlēmis nākotnes personīgā patēriņa ieguves iespējas.
Birokrātija un vadības zinātne
Vadības zinātne (kā empīriska zinātne) radās, attīstoties brīvā tirgus ekonomikai. Tā apkopoja pieredzi biznesa vadīšanā. Vadības zinātnes pamatatziņas ir spēkā arī valsts (pašvaldību) pārvaldē:
- Ja administratīvie izdevumi pārsniedz 6%, birokrātija ar darba grupām, padomēm ,regulām un atskaitēm, uzskaitēm, kavē attīstību (neļauj progresam izlauzties konkurences cīņā). Viena no lielākajām publiskām birokrātijām (ES) nopietni cīnās, lai administratīvie pārvaldes izdevumi nepārsniegtu 5,8%. Latvijas pirms pandēmijas budžetā valsts pārvaldes izdevumi pārsniedza 13%. Budžeta sagatavošana sākas ar katras ministrijas izdevumu pieprasījumu apkopošanu (aizsardzības ministrs tagad pieprasa palielināt aizsardzības budžetu par 350 milj., dzīvojot priekšstatos, ka teritoriju sagrābšana tiks veikta ar pirmā pasaules kara metodēm). Ministrijas (ministru portfeļi) tiek sadalīti politiskā “tirgus” rezultātā starp koalīcijas partijām. Katrs ministrs cenšas izsist lielāku budžeta daļu. Budžeta daļas pieaugums dod iespējas savējiem sagādāt labi apmaksātas darba vietas neatkarīgi no kompetences. IZM aizstāv skolotāju intereses pēc darba vietām (nevis tautsaimniecības vajadzības) un atdod 22% no izglītībai izdalītā finansējuma savas administrācijas uzturēšanai.
- Birokrātija ir vide korupcijas zelšanai. Jo vairāk birokrātu , jo lielāka korupcija. Jo zemāks birokrātu izglītības līmenis, (valdībā un vadāmās nozares nozarēs), jo biežāki korupcijas gadījumi. Korupcija ir “blakne” kopīpašuma (valsts vai pašvaldības ) pārvaldē.
- Lai panāktu, ka izpildītāji seko vadības regulām (likumiem, pavēlēm), ir jāizskaidro kādēļ tās nepieciešamas. Pašreizējā valdība nespēj panākt likumu ievērošanu. Sodi kā audzināšanas līdzeklis ir maz efektīvi, tauta neapmierināta līdz agresivitātes izpausmēm. Ne pandēmijas ierobežojumu nepieciešamība, ne izglītības standarti nedod rezultātus, lēmumu pamatojumi nav izskaidroti. Izglītības standartu eksistenci, manuprāt, vispār nav iespējams pamatot.
Birokrātija un izglītība
Latvijā pašreizējā demokrātijas attīstības stadijā, tiek realizēts “gudrs tāpēc, ka ievēlēts”, nevis attīstībai nepieciešamais “ievēlēts tāpēc, ka gudrs”. Ierēdņa amata ieņemšanā noteicošā ir partijas piederība. Ierēdņu iegūtā vara (dalot budžeta līdzekļus) ir lielāka par kompetenci. Gribam būt patstāvīga valsts – ministrus un citus ierēdņus importēt nevaram. Arī izglītot savus nemākam (negribam?). Likumus, noteikumus sagatavo ierēdniecība un pieņem ar ievēlēto (deputātu) vairākumu. Šodien cīņu ar pandēmiju Latvijā vada ierēdņi, kļūdu sekas kļūst grūti labojamas. Kļūdainas izglītības organizācijas un satura noteikšanas sekas varēs izlabot labi ja vienas paaudzes laikā.
Latvijas augstākās izglītības līmeņa (satura, derīguma dzīvei) sabiedrības un daba tirgus vērtējums redzams faktā ka 20% no vidusskolas abiturientiem izvēlas studēt ārzemēs. Skaitlis 20% ir tuvs ģimeņu ekonomiskām iespējām. Latvijā studē tie, kuriem citu iespēju nav. Savukārt Lielbritānijas augstskolas neņem pretī ar Latvijas vidusskolas diplomu un pretendentu atzīst par pietiekami spējīgu tikai tad, ja ir starptautisku priekšmetu olimpiāžu uzvarētāji.
Valsts pārvaldē “gudrs, kas ievēlēts” neesam tikuši tālāk par boļševiku saukli “Visu varu padomēm!”, izglītība nav noteicoša. Zinātniekus jāgatavo pēc standartizētām programmām. Esam pēdējā vietā ES pēc zinātnisko doktoru skaita uz 1000 iedzīvotajiem. Tie, kuru izglītība nav pieprasīta darba tirgū, meklē vietu politikā un nonāk valsts pārvaldē. Kamēr ar izglītību nepanāksim “ievēlēts tāpēc, ka gudrs”, nevaram cerēt uz attīstību, labklājības līmeņa pieaugumu, pievilcīgāka būs strādāšana citās valstīs.
Demokrātija un birokrātija
Demokrātija ir tautas vairākuma vara. Ekonomikas attīstību valstī mēra ar IKP/iedzīvotāju. Tas, savukārt, ir ražošanas līmeņa rādītājs. Mazas valsts (Latvija ir 0,3% no Eiropas) uzņēmumi nevar strādāt ar peļņu tikai savas valsts tirgū (šodienas tehnoloģijas prasa daudz lielāku tirgu). Valsts pārvaldei jāorganizē valsts ekonomiku. PSRS sabruka, jo plānveida ekonomikas (preces cena = ieguldītam darbam) nespēja konkurēt ar tirgus ekonomiku (tirgus nosaka cenu), jo nevar plānot, kādu jaunu tehnoloģiju atklās zinātne. Mazai valstij jāiekļaujas tehnoloģiju attīstībai atbilstošā tirgū. Nonācām ES. Valsts pārvaldei bija jāorganizē pāreja. Nebija parauga pasaulē kā to darīt. Nozarēs, kurās ražoja tirgum, tirgus arī noteica spēles noteikumus, bet zinātnes (pētniecības) un izglītības organizēšanu tirgus nenoteica. Tādēļ skolas izglītībā joprojām turpina pēc PSRS humanitārās izglītības standarta.
Pandēmijas mācība demokrātijai un izglītībai
Vīruss cilvēci pārsteidza nesagatavotu. Zinātnieki nespēja pietiekami ātri dot rekomendācijas. Sabiedrība prasīja no valstu vadītājiem (politiķiem) efektīvu iedzīvotāju aizsardzību. Lēmumi un likumi pandēmijas aizsardzībai tika pieņemti atbilstoši sasniegtās demokrātijas attīstības kārtībai. Latvijā tika uzklausīti eksperti, bet lēmumus pieņēma ievēlētie (“gudrs tāpēc, ka ievēlēts”). Valdībām bija jāpieņem kompromisa lēmumi, aizsargājot iedzīvotāju dzīvības, bet nesagraujot ekonomiku. Pandēmija pierādīja, ka demokrātija, kurā lēmumus pieņem tie, kam vara nav pēc sava prāta (izglītības), nespēj rast risinājumus. Tradīcija: problēmu risināšanu uzdot birokrātijai (esošai vai radot jaunu). Mazai valstij (0,003% no pasaules iedzīvotājiem) tikai pasaules pieredze gan zinātnē (vakcīnas ražošana), gan cīņas organizācijā, ir daudz efektīvāka. Izšķirošais ir izglītības atbilstība izpildāmajam darbam un zinātnes sasniegumu līmenim
Cīņu ar pandēmiju var veikt tikai mediķu “armija”. To nevar palielināt ar “imobilizāciju”. Latvijā ārsta kvalifikāciju var iegūt, patērējot mācībām 24 gadus (9 pamatskolā + 4 vidusskolā +5 augstskolā + 6 rezidentūrā). Pieci gadi ir jāvelta ar profesiju nesaistītai izglītībai (pamatizglītības 8 un 9 klase un 3 gadi vidusskolas standartam). Ārsti darba dzīvi sāk 31 gada vecumā. Trūkst arī atbalsta personāla. Ja “vispārējās izglītības” vietā tie, kas vēlas strādāt medicīnā, vidusskolā būtu ieguvuši 3. līmeņa medicīnisko izglītību, ievērojami pieaugtu medicīniskās aprūpes speciālistu skaits un varētu samazināt ārsta mācību laiku (7 klases pamatskolā + 4 vidējā speciālā + 4 augstskola +5 rezidentūra). Ārsts sāktu darbu 27 gadu vecumā (par 20% pieaugtu darba mūža atdeve).
Somijā scenārijus valdības rīcībai izstrādā zinātnieki kopā ar praktiķiem. Lēmumu pieņem valdība. Mums lēmumu projektu sagatavo ierēdņi. Valdība balso pēc savas saprašanas (“gudrs, kas ievēlēts”). Somijā zinātnieki analizē, prognozē, un valdība izstrādātos scenāriju realizē.
Šodien mums valsts pārvaldi vada filologs, cīņu ar pandēmiju un ārstēšanu organizē pianists, bet par jauniešu sagatavošanu dzīvei un darbam atbild svešvalodas skolotāja (vada arī zinātni). Kārtības uzturēšana notiek filologa vadībā; savukārt finanšu ministrs ir jurists, kurš prognozē pensiju plānus un sabalansē budžetu, kura aritmētiku sastāda ierēdņi, veidojot nodokļu sistēmu. Armijai piemērotākos bruņojumu izvēlas vēstures bakalaurs, ekonomikas ministrs ir bakalaurs(!) tūrismā, tagadējais zemkopības ministrs vadījis ekonomikas, satiksmes un vides aizsardzības ministrijas, kultūras ministrs - maģistrs dziedāšanā; izglītības ministrei, kurai nav ne zinātniskā doktora, ne maģistra grāda, uzticēta zinātne. Izglītību organizē ar rīkojumiem par to, kā jātestē saslimstība ar vīrusu.
MK (ministru) izglītības neatbilstība (nav ne vadības organizācijas prasmju, ne sapratnes par ekonomiku) neļauj atrast sabiedrībai vajadzīgus lēmumus un nodrošināt lēmumu izpildi. Vadīt nenozīmē sadalīt darbus un līdzekļus, un kontrolēt to izpildi. Vadīt nozīmē izmatot izglītībā iegūtās prasmes sabalansēt izdevumus ar ienākumiem, piemeklēt speciālistus, kuri spēj veikt darāmo un panākt saprašanu kādēļ darbs vajadzīgs. Latvijā noteicošais ir deputāta viedoklis (pašlabums). Ministriem trūkstot pieredzei un saprašanai, katras problēmas risināšanai tiek radīta jauna (ierēdņu = “tērētāju”) struktūrvienība (pēdējo divu gadu laikā 400 jaunas struktūrvienības). IZM izglītības kvalitātes problēmu risināšanai radīts izglītības kvalitātes nodrošināšanas departaments. Ne tā vadītājs ne ministre neizprot jēdziena “kvalitāte” jēgu. Vikipēdijā minēts, ka “Kvalitāte ir izstrādājuma vai pakalpojuma īpašību un raksturojumu kopums, kurš nosaka to spēju apmierināt noteiktas vai paredzamās vajadzības. Kvalitātes jēdziena sarežģītība slēpjas tā daudznozīmīgumā, respektīvi, kvalitātes jēdzienu var skatīt no filozofiskā, sociālā, ekonomiskā, tehniskā un cita redzes viedokļa. Konkurences cīņā kvalitāte kopā ar jaunievedumiem veido vienīgo, bet pašu iedarbīgāko ieroci. Tieši cīņa par patērētāju (bet pēdējo desmit gadu laikā arī cīņa par izeju tirgū vispār) piespiež ražotājus sacensties par savas produkcijas kvalitatīvo raksturojumu uzlabošanu”. Latvijā vidusskolu beigušie, kas mācījušies pēc izglītības standarta darbu atrast nevar
Valsti pārvalda ierēdņu “armija” izmantojot varu (ko nodrošina dažādi MK noteikumi, rīkojumi) sadalīt ar nodokļiem iegūtos līdzekļus. Tā rodas tādi izglītības trūkuma šedevri ,kā MK noteikums ka veikalā ielaižami pircēji pēc normas uz kvadrātmetriem, kaut vīruss izplatās pa gaisu - kubikmetros. Portugālē cīņu ar pandēmiju vadīja admirālis ar lozungu“ nekādu politiķu”.
Latvijā vēlēšanu rezultātu izmantošana – “gudrs tāpēc, ka ievēlēts” (kā Leņinam: “visa vara padomēm”). Saeimā ievēlēto partiju vairākums (>0,5) veido koalīciju. Pirms Saeimas balsojuma lēmumus apspriež koalīcijas padomē un pieņem balsojot (>0,5) neatkarīgi no deputātu izglītības un pieredzes. Saeimā partijas biedriem jābalso, kā lēmusi koalīcijas padome. Saeimā var pieņemt lēmumu, kuru atbalsta nedaudz vairāk par 25% (0,5x0,5) deputātiem. Praktiski var būt vēl mazāk (0,5x0,5x?). Lēmumu projektus sagatavo algoti ierēdņi
Skolotājs pirms datoru laikmetā un nākotnē
Latvija ,iegūstot brīvību, pievienojās valstīm ar brīvās ekonomikas pārvaldi. Tas nozīmē, ka arī Latvijā ražošanā un pakalpojumu sniegšanā sava vieta ir tikai tiem, kuri spēj izturēt konkurenci. Izglītības ieguvei (kā pakalpojumam) Latvijā nav konkurences, jaunietim (un viņa vecākiem) nav izvēles iespējas. Par budžeta līdzekļiem visiem iegūstamā izglītība Latvijā ir standartizēta pēc padomju (pirms datoru laikmeta vidusskolas) parauga un satura. PSRS standarts ( 7 gadi pamatskolā, 3 gadi vidusskolā bez profesijas apguves) noteica, ka jaunietis vidējo izglītību ieguva 17 gadu vecumā. Līdz pilngadībai tika atstāts gads profesijas izvēlei. Jāatceras, ka plānveida ekonomikā nebija bezdarba, situācija bija otrāda – bija brīvas štata vietas (darba vietas ar valsts izdalītu finansējumu). Skolās ar latviešu mācību valodu vidusskolās bija 4 gadi (skolā 7+4 gadi) latviešu valodas apguvei. Liekais gads vidusskolā nemainīja tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanas sistēmu. Tajā tehnikumos atlasīja spējīgākos pamatskolas beidzējus konkursa kārtībā (iekļūšanai RIP izturēju konkursu 1:8). Tehnikuma 4 gadi +7 pamatskolā deva speciālistu 18 gadu vecumā. Saņemtā izglītība tika vērtēta kā valsts resurss un beidzēji tika sadalīti (nozīmēti darbā) plānā paredzētās vietās. Vidusskolās uzņēma visus pārējos(profesiju neizvēlējušos, konkursus neizturējušos, atsijātos un tehnikumu sistēmā neiekļauto (humanitāro) profesiju tīkotājus. Augstāko profesionālo izglītību apguva 7 gados – 4 gadi tehnikumā + 3 gadi atbilstošās nozares augstskolā. Augstākā izglītība izvēlētā nozarē labākajiem vidusskolas beidzējiem deva 5 gadu studijas (ieskaitot puišiem militāro pakāpi – viena zvaigznīte uz uzplečiem), un priekšmeti ideoloģijas nodrošināšanai aizņēma vismaz 1,5 studiju gadus. Specialitāti bija jāiegūst pārējo 3, 5 gadu laikā. Tas apmierināja humanitārās specialitātes.
Pārejot uz brīvā tirgus ekonomiku, padomju izglītības sistēma nebija pieņemama. Esošajiem speciālistiem ar padomju izglītību bija jārada cita izglītības sistēma. Dažādu nozaru ievēlētajiem deputātiem tas nebija pa spēkam. Nācās uzticēties IZM ierēdņiem. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka izglītību dod skolotājs. Tāpēc arī IZM birokrātijā dominē ierēdņi ar skolotāju izglītību. Ierēdņi ieviesa padomju sistēmas vidusskolas standartu visiem. Augstākā profesionālā izglītība padomju variantā (vismaz 7 gadi) visām nozarēm mazā valstī nebija pa spēkam. Demokrātijai lēmumi jāpieņem visas sabiedrības interesēs. Diemžēl IZM redz tikai skolotāju intereses – pēc iespējas vairāk darba vietas skolotājiem. Demokrātijas vietā – centralizēta plānošana vienas profesijas interesēs. Pamatskolas izglītība tiek pagarināta par 2 gadiem (no 7gadiem uz 9, vidusskolas beidzējam ir 19 gadi). likvidēta (konkurējošā vidusskolai) profesionāļus gatavojošā tehnikumu vide, profesiju var apgūt tikai pēc vidusskolas 3 gadiem (pat strādnieka profesiju apgūšana iespējama tikai 20 gadu vecumā). Šodien celtniecībā nav neviena strādnieka, kurš saņemtu mazāk par 1000 eiro mēnesī. Ir milzīgs vidējā izglītības posma (tehniķu )deficīts, bet izglītībai izdalītās finanses izsaimnieko vidusskolās.
Pirms datoru laikmeta skolotājs bija zināšanu nogādātājs no cilvēces uzkrātā jaunajai paaudzei. Visa strauji pieaugošā informācijas (zināšanu) daudzuma nodošana jaunatnei kļuva neiespējama. Bija jāizdala daļa, ko pasniedz – priekšmeti un skolu līmeņi. Izglītības līmeni noteica apgūstamo zināšanu daudzums. Juridiski līmeni apstiprina mācību iestādes diploms. Skolotāju izglītību standartizēja.
Šodien informācija un zināšanas atrodamas datorā .Darbam vajadzīgās izglītības līmeni nosaka iegūtās prasmes (izpildītājiem) un saprašana (vadītājiem un pētniekiem). Dators ne tikai “zina” daudz vairāk kā jebkurš speciālists, bet uztur zināšanas aktuālā stāvoklī, dod iespējas aprēķināt (prognozēt) pirms datoru laikmeta neiespējamus procesus, aizstāt naturālu procesu un lauku eksperimentālu pētīšanu ar digitālu modelēšanu. Nepieciešama principiāli cita izglītība gan tautsaimniecības speciālistiem, gan sabiedrībai (skolās), gan skolotājiem. Citāda izglītība iespējama tikai principiāli jaunā izglītības organizācijas sistēmā. Vajadzīga nopietna izglītības sistēmas reforma. Kas spētu izstrādāt reformas vadlīnijas? Birokrātija (ierēdņi) ir pierādījusi, ka to nespēj. Tam vajadzīgas plašas, atklātas diskusijas un Latvijas prāta elites mobilizācija, analizējot citu valstu pieredzi.
Izglītot vēlētāju un topošo deputātu par demokrātijas attīstības iespējām var tikai skolas izglītībā (tajā izglītības daļā, ko valsts garantē visiem). To, kādu izglītības sistēmu izvēlēties, nevar lemt kāda sabiedrības grupa (ierēdņi, skolotāji, skolotājus izglītojošā profesūra), jo sistēma veido visu sabiedrību. Dominējot kādai grupai, grupas pašlabums kļūst par noteicošo apsvērumu. Kamēr demokrātiju sapratīsim kā balsošanas ierīci, “ievēlēto tiesības balsojot noteikt, kā un ko jādara”, neatkarīgi no kompetences lemjamajā jautājumā, deputātu kandidātu galvenais mērķis būs tikt ievēlētam, nevis realizēt sabiedrības attīstībā nepieciešamas idejas. Pandēmiju uzvarēsim, ja citi palīdzēs, un būsim valsts, kuras iedzīvotāju izglītības kvalitāte traucēs tautsaimniecības attīstībai, bet tās jaunā paaudze nākotni (darbu) meklēs ārzemēs.
IZM plānošana notiek vienas profesijas interesēs. Pamatskolas izglītība tiek pagarināta par 2 gadiem (no 7 gadiem uz 9, vidusskolas beidzējam 19 gadi). Likvidēta (konkurējošā vispārējai vidusskolai) profesionāļus gatavojošā tehnikumu vide, profesiju var apgūt tikai pēc vidusskolas 3 gadiem (pat strādnieka profesiju apguvējiem tad ir jau 20 gadi). Šodien celtniecībā nav neviena, kurš saņemtu mazāk par 1000 eiro mēnesī, un milzīgs vidējā izglītības posma (tehniķu) deficīts, bet izglītības finanses izsaimnieko vidusskolās.
