Demokrātija, birokrātija, izglītība

Demokrātija= vara pieder tautai (vairākumam).  Birokrātijas darba devējs  ir valsts pārvalde. Ar vārdu izglītība tiek saprasta profesijai nepieciešama  - darba tirgū pieprasīta  izglītība. Izglītība  interešu nodarbībām (mākslas, mūzikas sporta u.c.) nav šī raksta tēma.  

Demokrātija un izglītība

Līdz demokrātijai kā valsts pārvaldes formai civilizācija nonāca, sasniedzot pietiekamu attīstības pakāpi (izglītības līmeni). Diemžēl Latvijas sabiedrības izglītības saturs un demokrātijas attīstība ir iestrēguši pagājušā gadsimta beigu līmenī. Ja vēlēšanās katram ir viena balss, sakām ka ir demokrātija. Vēlēšanu demokrātija dažāda. Arī Putins ir ievēlēts .Arī Lukašenko. Starptautiskie novērotāji atzīst vēlēšanas Latvijā par demokrātiskām. Beidzamajās Saeimas vēlēšanās 5% barjeru pārvarēja 7 partijas. Šodien Saeimā pārstāvētas 10 partijas. Beidzamās pašvaldību vēlēšanās piedalījās ap 1/3 no pilsoņiem. Vai tā spēj veidot demokrātisku (vairākuma vārdā) pārvaldi? 

Demokrātijas attīstības mērs ir nevienlīdzības samazināšana (Latvija – viena no lielākajām nevienlīdzībām ES ). Nevienlīdzību saprot kā patēriņa iespēju nevienlīdzību. Latvijā to cenšas novērst ar dažādiem pabalstiem no valsts budžeta (iekasētiem nodokļiem). Politiķi sacenšas solīšanā. Ierēdņi izmanto tiesības rīkoties ar budžeta līdzekļiem. Neatkarīgi no politiķu lēmumiem, uzņēmēji maksā strādājošiem tikai par padarīto darbu tik, cik tas darba tirgū maksā. Brīvā tirgus ekonomika ir uzvarējusi centralizēto plānveida ekonomiku, paverot iespējas zinātnes sasniegumiem un katra tirgus dalībnieka spējām (nevis “visu varu padomēm”). Nevienlīdzību nevar likvidēt (samazināt), regulējot patēriņa iespējas ar varas palīdzību. Sabiedrības izglītības sistēmai, patērētāju filozofijas ieaudzināšanas vietā, jauniešos jāattīsta atbildība par savu dzīvi. Izglītības sistēmai atvēlētie budžeta līdzekļi būs lietderīgi izmantoti. Ja būs radīts pieaugums kopējam izglītības resursam valstī, tad jaunietis pats būs izlēmis nākotnes personīgā patēriņa ieguves iespējas. 

Birokrātija un vadības zinātne

Vadības zinātne (kā empīriska zinātne) radās, attīstoties brīvā tirgus ekonomikai. Tā apkopoja pieredzi biznesa vadīšanā. Vadības zinātnes pamatatziņas ir spēkā arī valsts (pašvaldību) pārvaldē:

1. Ja administratīvie izdevumi pārsniedz 6%, birokrātija ar darba grupām, padomēm ,regulām un atskaitēm, uzskaitēm, kavē attīstību (neļauj progresam izlauzties konkurences cīņā). Viena no lielākajām publiskām birokrātijām (ES) nopietni cīnās, lai administratīvie pārvaldes izdevumi nepārsniegtu 5,8%. Latvijas pirms pandēmijas budžetā valsts pārvaldes izdevumi pārsniedza 13%. Budžeta sagatavošana sākas ar katras ministrijas izdevumu pieprasījumu apkopošanu (aizsardzības ministrs tagad pieprasa palielināt aizsardzības budžetu par 350 milj., dzīvojot priekšstatos, ka teritoriju sagrābšana tiks veikta ar pirmā pasaules kara metodēm). Ministrijas (ministru portfeļi) tiek sadalīti politiskā “tirgus” rezultātā starp koalīcijas partijām. Katrs ministrs cenšas izsist lielāku budžeta daļu. Budžeta daļas pieaugums dod iespējas savējiem sagādāt labi apmaksātas darba vietas neatkarīgi no kompetences. IZM aizstāv skolotāju intereses pēc darba vietām (nevis tautsaimniecības vajadzības) un atdod 22% no izglītībai izdalītā finansējuma savas administrācijas uzturēšanai.
2. Birokrātija ir vide korupcijas zelšanai. Jo vairāk birokrātu , jo lielāka korupcija. Jo zemāks birokrātu izglītības līmenis, (valdībā un vadāmās nozares nozarēs), jo biežāki korupcijas gadījumi. Korupcija ir “blakne” kopīpašuma (valsts vai pašvaldības ) pārvaldē. 
3. Lai panāktu, ka izpildītāji seko vadības regulām (likumiem, pavēlēm), ir jāizskaidro kādēļ tās nepieciešamas. Pašreizējā valdība nespēj panākt likumu ievērošanu. Sodi kā audzināšanas līdzeklis ir maz efektīvi, tauta neapmierināta līdz agresivitātes izpausmēm. Ne pandēmijas ierobežojumu nepieciešamība, ne izglītības standarti nedod rezultātus, lēmumu pamatojumi nav izskaidroti. Izglītības standartu eksistenci, manuprāt, vispār nav iespējams pamatot.

Birokrātija un izglītība

Latvijā pašreizējā demokrātijas attīstības stadijā, tiek realizēts “gudrs tāpēc, ka ievēlēts”, nevis attīstībai nepieciešamais “ievēlēts tāpēc, ka gudrs”. Ierēdņa amata ieņemšanā noteicošā ir partijas piederība. Ierēdņu iegūtā vara (dalot budžeta līdzekļus) ir lielāka par kompetenci. Gribam būt patstāvīga valsts – ministrus un citus ierēdņus importēt nevaram. Arī izglītot savus nemākam (negribam?). Likumus, noteikumus sagatavo ierēdniecība un pieņem ar ievēlēto (deputātu) vairākumu. Šodien cīņu ar pandēmiju Latvijā vada ierēdņi, kļūdu sekas kļūst grūti labojamas. Kļūdainas izglītības organizācijas un satura noteikšanas sekas varēs izlabot labi ja vienas paaudzes laikā.

Latvijas augstākās izglītības līmeņa (satura, derīguma dzīvei) sabiedrības un daba tirgus vērtējums redzams faktā ka 20% no vidusskolas abiturientiem izvēlas studēt ārzemēs. Skaitlis 20% ir tuvs ģimeņu ekonomiskām iespējām. Latvijā studē tie, kuriem citu iespēju nav. Savukārt Lielbritānijas augstskolas neņem pretī ar Latvijas vidusskolas diplomu un pretendentu atzīst par pietiekami spējīgu tikai tad, ja ir starptautisku priekšmetu olimpiāžu uzvarētāji.

Valsts pārvaldē “gudrs, kas ievēlēts” neesam tikuši tālāk par boļševiku saukli “Visu varu padomēm!”, izglītība nav noteicoša. Zinātniekus jāgatavo pēc standartizētām programmām. Esam pēdējā vietā ES pēc zinātnisko doktoru skaita uz 1000 iedzīvotajiem. Tie, kuru izglītība nav pieprasīta darba tirgū, meklē vietu politikā un nonāk valsts pārvaldē. Kamēr ar izglītību nepanāksim “ievēlēts tāpēc, ka gudrs”, nevaram cerēt uz attīstību, labklājības līmeņa pieaugumu, pievilcīgāka būs strādāšana citās valstīs.

Demokrātija un birokrātija

Demokrātija ir tautas vairākuma vara. Ekonomikas attīstību valstī mēra ar IKP/iedzīvotāju. Tas, savukārt, ir ražošanas līmeņa rādītājs. Mazas valsts (Latvija ir 0,3% no Eiropas) uzņēmumi nevar strādāt ar peļņu tikai savas valsts tirgū (šodienas tehnoloģijas prasa daudz lielāku tirgu). Valsts pārvaldei jāorganizē valsts ekonomiku. PSRS sabruka, jo plānveida ekonomikas (preces cena = ieguldītam darbam) nespēja konkurēt ar tirgus ekonomiku (tirgus nosaka cenu), jo nevar plānot, kādu jaunu tehnoloģiju atklās zinātne. Mazai valstij jāiekļaujas tehnoloģiju attīstībai atbilstošā tirgū. Nonācām ES. Valsts pārvaldei bija jāorganizē pāreja. Nebija parauga pasaulē kā to darīt. Nozarēs, kurās ražoja tirgum, tirgus arī noteica spēles noteikumus, bet zinātnes (pētniecības) un izglītības organizēšanu tirgus nenoteica. Tādēļ skolas izglītībā joprojām turpina pēc PSRS humanitārās izglītības standarta.

Pandēmijas mācība demokrātijai un izglītībai

Vīruss cilvēci pārsteidza nesagatavotu. Zinātnieki nespēja pietiekami ātri dot rekomendācijas. Sabiedrība prasīja no valstu vadītājiem (politiķiem) efektīvu iedzīvotāju aizsardzību. Lēmumi un likumi pandēmijas aizsardzībai tika pieņemti atbilstoši sasniegtās demokrātijas attīstības kārtībai. Latvijā tika uzklausīti eksperti, bet lēmumus pieņēma ievēlētie (“gudrs tāpēc, ka ievēlēts”). Valdībām bija jāpieņem kompromisa lēmumi, aizsargājot iedzīvotāju dzīvības, bet nesagraujot ekonomiku. Pandēmija pierādīja, ka demokrātija, kurā lēmumus pieņem tie, kam vara nav pēc sava prāta (izglītības), nespēj rast risinājumus. Tradīcija: problēmu risināšanu uzdot birokrātijai (esošai vai radot jaunu). Mazai valstij (0,003% no pasaules iedzīvotājiem) tikai pasaules pieredze gan zinātnē (vakcīnas ražošana), gan cīņas organizācijā, ir daudz efektīvāka. Izšķirošais ir izglītības atbilstība izpildāmajam darbam un zinātnes sasniegumu līmenim

Cīņu ar pandēmiju var veikt tikai mediķu “armija”. To nevar palielināt ar “imobilizāciju”. Latvijā ārsta kvalifikāciju var iegūt, patērējot mācībām 24 gadus (9 pamatskolā + 4 vidusskolā +5 augstskolā + 6 rezidentūrā). Pieci gadi ir jāvelta ar profesiju nesaistītai izglītībai (pamatizglītības 8 un 9 klase un 3 gadi vidusskolas standartam). Ārsti darba dzīvi sāk 31 gada vecumā. Trūkst arī atbalsta personāla. Ja “vispārējās izglītības” vietā tie, kas vēlas strādāt medicīnā, vidusskolā būtu ieguvuši 3. līmeņa medicīnisko izglītību, ievērojami pieaugtu medicīniskās aprūpes speciālistu skaits un varētu samazināt ārsta mācību laiku (7 klases pamatskolā + 4 vidējā speciālā + 4 augstskola +5 rezidentūra). Ārsts sāktu darbu  27 gadu vecumā (par 20% pieaugtu darba mūža atdeve).

Somijā scenārijus valdības rīcībai izstrādā zinātnieki kopā ar praktiķiem. Lēmumu pieņem valdība. Mums lēmumu projektu sagatavo ierēdņi. Valdība balso pēc savas saprašanas (“gudrs, kas ievēlēts”). Somijā zinātnieki analizē, prognozē, un valdība izstrādātos scenāriju realizē.

Šodien mums valsts pārvaldi vada filologs, cīņu ar pandēmiju un ārstēšanu organizē pianists, bet par jauniešu sagatavošanu dzīvei un darbam atbild svešvalodas skolotāja (vada arī zinātni). Kārtības uzturēšana notiek filologa vadībā; savukārt finanšu ministrs ir jurists, kurš prognozē pensiju plānus un sabalansē budžetu, kura aritmētiku sastāda ierēdņi, veidojot nodokļu sistēmu. Armijai piemērotākos bruņojumu izvēlas vēstures bakalaurs, ekonomikas ministrs ir bakalaurs(!) tūrismā, tagadējais zemkopības ministrs vadījis ekonomikas, satiksmes un vides aizsardzības ministrijas, kultūras ministrs - maģistrs dziedāšanā; izglītības ministrei, kurai nav ne zinātniskā doktora, ne maģistra grāda, uzticēta zinātne. Izglītību organizē ar rīkojumiem par to, kā jātestē saslimstība ar vīrusu.

MK (ministru) izglītības neatbilstība (nav ne vadības organizācijas prasmju, ne sapratnes par ekonomiku) neļauj atrast sabiedrībai vajadzīgus lēmumus un nodrošināt lēmumu izpildi. Vadīt nenozīmē sadalīt darbus un līdzekļus, un kontrolēt to izpildi. Vadīt nozīmē izmatot izglītībā iegūtās prasmes sabalansēt izdevumus ar ienākumiem, piemeklēt speciālistus, kuri spēj veikt darāmo un panākt saprašanu kādēļ darbs vajadzīgs. Latvijā noteicošais ir deputāta viedoklis (pašlabums). Ministriem trūkstot pieredzei un saprašanai, katras problēmas risināšanai tiek radīta jauna (ierēdņu = “tērētāju”) struktūrvienība (pēdējo divu gadu laikā 400 jaunas struktūrvienības). IZM izglītības kvalitātes problēmu risināšanai radīts izglītības kvalitātes nodrošināšanas departaments. Ne tā vadītājs ne ministre neizprot jēdziena “kvalitāte” jēgu. Vikipēdijā minēts, ka “Kvalitāte ir izstrādājuma vai pakalpojuma īpašību un raksturojumu kopums, kurš nosaka to spēju apmierināt noteiktas vai paredzamās vajadzības. Kvalitātes jēdziena sarežģītība slēpjas tā daudznozīmīgumā, respektīvi, kvalitātes jēdzienu var skatīt no filozofiskā, sociālā, ekonomiskā, tehniskā un cita redzes viedokļa. Konkurences cīņā kvalitāte kopā ar jaunievedumiem veido vienīgo, bet pašu iedarbīgāko ieroci. Tieši cīņa par patērētāju (bet pēdējo desmit gadu laikā arī cīņa par izeju tirgū vispār) piespiež ražotājus sacensties par savas produkcijas kvalitatīvo raksturojumu uzlabošanu”. Latvijā vidusskolu beigušie, kas mācījušies pēc izglītības standarta darbu atrast nevar 

Valsti pārvalda ierēdņu “armija” izmantojot varu (ko nodrošina dažādi MK noteikumi, rīkojumi) sadalīt ar nodokļiem iegūtos līdzekļus. Tā rodas tādi izglītības trūkuma šedevri ,kā MK noteikums ka veikalā ielaižami pircēji pēc normas uz kvadrātmetriem, kaut vīruss izplatās pa gaisu - kubikmetros. Portugālē cīņu ar pandēmiju vadīja admirālis ar lozungu“ nekādu politiķu”.

Latvijā vēlēšanu rezultātu izmantošana – “gudrs tāpēc, ka ievēlēts” (kā Leņinam: “visa vara padomēm”). Saeimā ievēlēto partiju vairākums (>0,5) veido koalīciju. Pirms Saeimas balsojuma lēmumus apspriež koalīcijas padomē un pieņem balsojot (>0,5) neatkarīgi no deputātu izglītības un pieredzes. Saeimā partijas biedriem jābalso, kā lēmusi koalīcijas padome. Saeimā var pieņemt lēmumu, kuru atbalsta nedaudz vairāk par 25% (0,5x0,5) deputātiem. Praktiski var būt vēl mazāk (0,5x0,5x?). Lēmumu projektus sagatavo algoti ierēdņi 

Skolotājs pirms datoru laikmetā un nākotnē

Latvija ,iegūstot brīvību, pievienojās valstīm ar brīvās ekonomikas pārvaldi. Tas nozīmē, ka arī Latvijā ražošanā un pakalpojumu sniegšanā sava vieta ir tikai tiem, kuri spēj izturēt konkurenci. Izglītības ieguvei (kā pakalpojumam) Latvijā nav konkurences, jaunietim (un viņa vecākiem) nav izvēles iespējas. Par budžeta līdzekļiem visiem iegūstamā izglītība Latvijā ir standartizēta pēc padomju (pirms datoru laikmeta vidusskolas) parauga un satura. PSRS standarts ( 7 gadi pamatskolā, 3 gadi vidusskolā bez profesijas apguves) noteica, ka jaunietis vidējo izglītību ieguva 17 gadu vecumā. Līdz pilngadībai tika atstāts gads profesijas izvēlei. Jāatceras, ka plānveida ekonomikā nebija bezdarba, situācija bija otrāda – bija brīvas štata vietas (darba vietas ar valsts izdalītu finansējumu). Skolās ar latviešu mācību valodu vidusskolās bija 4 gadi (skolā 7+4 gadi) latviešu valodas apguvei. Liekais gads vidusskolā nemainīja tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanas sistēmu. Tajā tehnikumos atlasīja spējīgākos pamatskolas beidzējus konkursa kārtībā (iekļūšanai RIP izturēju konkursu 1:8). Tehnikuma 4 gadi +7 pamatskolā deva speciālistu 18 gadu vecumā. Saņemtā izglītība tika vērtēta kā valsts resurss un beidzēji tika sadalīti (nozīmēti darbā) plānā paredzētās vietās. Vidusskolās uzņēma visus pārējos(profesiju neizvēlējušos, konkursus neizturējušos, atsijātos un tehnikumu sistēmā neiekļauto (humanitāro) profesiju tīkotājus. Augstāko profesionālo izglītību apguva 7 gados – 4 gadi tehnikumā + 3 gadi atbilstošās nozares augstskolā. Augstākā izglītība izvēlētā nozarē labākajiem vidusskolas beidzējiem deva 5 gadu studijas (ieskaitot puišiem militāro pakāpi – viena zvaigznīte uz uzplečiem), un priekšmeti ideoloģijas nodrošināšanai aizņēma vismaz 1,5 studiju gadus. Specialitāti bija jāiegūst pārējo 3, 5 gadu laikā. Tas apmierināja humanitārās specialitātes.

Pārejot uz brīvā tirgus ekonomiku, padomju izglītības sistēma nebija pieņemama. Esošajiem speciālistiem ar padomju izglītību bija jārada cita izglītības sistēma. Dažādu nozaru ievēlētajiem deputātiem tas nebija pa spēkam. Nācās uzticēties IZM ierēdņiem. Sabiedrībā valdīja uzskats, ka izglītību dod skolotājs. Tāpēc arī IZM birokrātijā dominē ierēdņi ar skolotāju izglītību. Ierēdņi ieviesa padomju sistēmas vidusskolas standartu visiem. Augstākā profesionālā izglītība padomju variantā (vismaz 7 gadi) visām nozarēm mazā valstī nebija pa spēkam. Demokrātijai lēmumi jāpieņem visas sabiedrības interesēs. Diemžēl IZM redz tikai skolotāju intereses – pēc iespējas vairāk darba vietas skolotājiem. Demokrātijas vietā – centralizēta plānošana vienas profesijas interesēs. Pamatskolas izglītība tiek pagarināta par 2 gadiem (no 7gadiem uz 9, vidusskolas beidzējam ir 19 gadi). likvidēta (konkurējošā vidusskolai) profesionāļus gatavojošā tehnikumu vide, profesiju var apgūt tikai pēc vidusskolas 3 gadiem (pat strādnieka profesiju apgūšana iespējama tikai  20 gadu vecumā). Šodien celtniecībā nav neviena strādnieka, kurš saņemtu mazāk par 1000 eiro mēnesī. Ir milzīgs vidējā izglītības posma (tehniķu )deficīts, bet izglītībai izdalītās finanses izsaimnieko vidusskolās.

Pirms datoru laikmeta skolotājs bija zināšanu nogādātājs no cilvēces uzkrātā jaunajai paaudzei. Visa strauji pieaugošā informācijas (zināšanu) daudzuma nodošana jaunatnei kļuva neiespējama. Bija jāizdala daļa, ko pasniedz – priekšmeti un skolu līmeņi. Izglītības līmeni noteica apgūstamo zināšanu daudzums. Juridiski līmeni apstiprina mācību iestādes diploms. Skolotāju izglītību standartizēja.

Šodien informācija un zināšanas atrodamas datorā .Darbam vajadzīgās izglītības līmeni nosaka iegūtās prasmes (izpildītājiem) un saprašana (vadītājiem un pētniekiem). Dators ne tikai “zina” daudz vairāk kā jebkurš speciālists, bet uztur zināšanas aktuālā stāvoklī, dod iespējas aprēķināt (prognozēt) pirms datoru laikmeta neiespējamus procesus, aizstāt naturālu procesu un lauku eksperimentālu pētīšanu ar digitālu modelēšanu. Nepieciešama principiāli cita izglītība gan tautsaimniecības speciālistiem, gan sabiedrībai (skolās), gan skolotājiem. Citāda izglītība iespējama tikai principiāli jaunā izglītības organizācijas sistēmā. Vajadzīga nopietna izglītības sistēmas reforma. Kas spētu izstrādāt reformas vadlīnijas? Birokrātija (ierēdņi) ir pierādījusi, ka to nespēj. Tam vajadzīgas plašas, atklātas diskusijas un Latvijas prāta elites mobilizācija, analizējot citu valstu pieredzi. 

Izglītot vēlētāju un topošo deputātu par demokrātijas attīstības iespējām var tikai skolas izglītībā (tajā izglītības daļā, ko valsts garantē visiem). To, kādu izglītības sistēmu izvēlēties, nevar lemt kāda sabiedrības grupa (ierēdņi, skolotāji, skolotājus izglītojošā profesūra), jo sistēma veido visu sabiedrību. Dominējot kādai grupai, grupas pašlabums kļūst par noteicošo apsvērumu. Kamēr demokrātiju sapratīsim kā balsošanas ierīci, “ievēlēto tiesības balsojot noteikt, kā un ko jādara”, neatkarīgi no kompetences lemjamajā jautājumā, deputātu kandidātu galvenais mērķis būs tikt ievēlētam, nevis realizēt sabiedrības attīstībā nepieciešamas idejas. Pandēmiju uzvarēsim, ja citi palīdzēs, un būsim valsts, kuras iedzīvotāju izglītības kvalitāte traucēs tautsaimniecības attīstībai, bet tās jaunā paaudze nākotni (darbu) meklēs ārzemēs.

IZM plānošana notiek vienas profesijas interesēs. Pamatskolas izglītība tiek pagarināta par 2 gadiem (no 7 gadiem uz 9, vidusskolas beidzējam 19 gadi). Likvidēta (konkurējošā vispārējai vidusskolai) profesionāļus gatavojošā tehnikumu vide, profesiju var apgūt tikai pēc vidusskolas 3 gadiem (pat strādnieka profesiju apguvējiem tad ir jau 20 gadi). Šodien celtniecībā nav neviena, kurš saņemtu mazāk par 1000 eiro mēnesī, un milzīgs vidējā izglītības posma (tehniķu) deficīts, bet izglītības finanses izsaimnieko vidusskolās.

Izglītības sistēmas radītās problēmas

 Izglītība nav tautsaimniecības nozare , bet tās resurss, investīcijas plūst uz turieni kur ir izglītoti (ar prasmēm  strādāt) darba spēka  resursi. Saeima izglītībai izdala 8,3% no budžeta(lielākais % ES).  Tālāk šos līdzekļus dala IZM.  Latvijā pašreiz izglītības ieguvi ir monopolizējusi skolu skolotāju sagatavošanas nozare.  Skolu izglītības nozares profesūrai nav saskares ar tautsaimniecību radot lielas problēmas Latvijai:

Sociālās problēmas :Jaunietis tiesiski kļūst par pilntiesīgu sabiedrības locekli sasniedzot 18 gadu vecumu( vēlēšanu tiesības, atbildība par savu rīcību, tiesības kļūt par aizbildni u.c.).Tiesiskā patstāvība realizējas tikai tad ,kad jaunietis “nostājas uz savām kājām”- nopelna vismaz iztikai un jumtam virs galvas. IZM ierēdņiem svarīgākas ir skolotāju darba vietas, tādēļ vidējās izglītības 12 klašu standarts nosaka  ka  skolas izglītību  iegūt 19 gadu vecumā  .Standarts paredz tikai zināšanu apguvi bez jebkādu darba tirgū pieprasītu prasmju apguves.                Novadu attīstības (izdzīvošanas)  galvenā problēma – akūts  darba vietu trūkums- trūkst investīciju darba vietu izveidošanai. Investīcijas nevar atnākt ja nav kvalificēts darba spēks. Vidusskolu beidzēji kvalifikāciju neiegūst.

Tautsaimniecības problēmas. IZM pagarinājuši pamatizglītības ilgumu par 2 gadiem (no7  uz 9)un profesijas ieguvi par vismaz 1gadu( 12 klases +arods).Tautsaimniecība katru gadu zaudē vismaz 3x 19 000 strādājošo .Tautsaimniecības uzņēmumu vadītāji tiek orientēti uz speciālistu  pieprasījumu ar augstāko izglītību. Latvijas darba tirgū dominē mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vajadzības vismaz par ¾ spēj nodrošināt speciālisti ar vidējo speciālo izglītību. MK noteikumi neparedz tādu sagatavošanu  bez standarta vispārējās vidējās izglītības apgūšanas līdz 18 gadu vecumam.

Tā, piemēram, rezidentūrā, lai kļūtu par ārstu, jāmācās 23 gadus (9 pamatskola + 3 vidusskola + 5 augstskola + 6 rezidentūra). Ārsts sāk 30 gadu vecumā. 5 lieki gadi tiek patērēti IZM noteiktā skolas  standarta apguvei. Medicīnas profesūra  par  ārstiem sāka strādāt 28 gadu vecumā gandrīz 2 gadus zaudējot komunisma ideoloģijas apguvei. 

 Izglītības kvalitāte . . Padomju sistēmā vidējā izglītība bija obligāta .Vidējo izglītību ieguva tehnikumos (prasmju izglītība) un vidusskolās  (piespiedu izglītība). Tehnikumu absolventi radīja sabiedrības izglītības resursu un to centralizēti sadalīja nozīmējot kur jāstrādā. Lielā valstī bija iespējams plānot cik specialistu nepieciešams katrā nozarē. Vidusskolās realizēja piespiedu izglītības satura izglītību, tās beidzēji neveidoja valsts izglītības resursu un nebija sadalāmi. Latvijai atgūstot neatkarību, izvēlējāmies brīvās ekonomikas pārvaldes modeli. Kopēt kādas valsts izglītības sistēmas modeli  tajā brīdī bija neiespējami-  Latvijas ekonomika tikai sāka meklēt savu nišu. Šodien ir pietiekama skaidrība mūsu eksporta nozarēs un to vajadzības pēc prasmju izglītības . IZM ierēdniecība sagatavo MK lēmumus par skolu piespiedu izglītības  un studiju programmām garantējot Latvijas izglītības resursa  iesaldēšanu 199). g. līmenī, bet izglītības budžets joprojām galvenokārt tiek tērēts piespiedu izglītības standarta realizācijai.

 Latviju uzņēma Pasaules ekonomiski attīstītāko valstu organizācijā (OECD) un tās eksperti sniedza analīzi par Latvijas tautsaimniecību. Par Latvijas attīstības galveno traucēkli tika nosauktā izglītības  neapmierinošā kvalitāte . IZM un MK uz šo starptautisko ekspertu vērtējumu (tāpat kā uz uzņēmēju un viņu organizāciju  prasībām) nereaģēja. OECD vērtējumā nav konstatēts speciālistu trūkums, ir novērtēta izglītības neapmierinošā kvalitāte (neapgūst prasmju izglītību). Internetā var atrast citātu: Baltā nama preses sekretāre Džena Psaki, salīdzinot pirmsskolas izglītības līmeni ASV un citās valstīs, paziņoja, ka pēc šī rādītāja ASV piekāpjas attīstītajām valstīm un pat Latvijai"Par izglītības saturu sk. rakstā “Izglītības saturs dator laikmetā”.    

 Skolotāju izglītības problēmas. Skolu skolotājus profesūra gatavo piespiedu izglītībai kuras saturu nosaka standarts. Skolotāju izglītību studiju programmās nav prasmju iegūšana jo mācīt var tikai to ko pats prot. Tehnoloģiju progress diktē  nepieciešamību nepārtraukti papildināt izglītību , bet IZM(skolotāju profesūra) izstrādā standartu (MK apstiprina) piespiedu izglītībai ilgiem gadiem. Jaunatne labākos gadus attīstībai (16-18) nevar  izmantot dzīvei nepieciešamas izglītības ieguvei, MK standarts nosaka ka nodokļu maksātāju  nauda jāizlieto piespiedu (tautsaimniecībai nevajadzīgai) vidējai izglītībai.

Jaunatnes audzināšanas problēmas. Atņemot jaunatnei iespēju  saņemt valsts apmaksātu darbam nepieciešamu izglītību līdz 18 gadiem ,IZM ar piespiedu izglītību   rada patērētāju sabiedrību, kura nedomā par ko un kā strādās. Līdz 19 gadu vecumam jaunietim jāmācās ar mērķi nolikt gala eksāmenus piespiedu izglītības dažos priekšmetos, tikai pēc tam var domāt par izglītību ar ko pelnīt. Piespiedu izglītības standarts, jaunieša dzīves periodā (16-18)kad jāizvēlas par ko izglītoties, jaunietis tiek pieradināts , ka par viņa labklājību rūpēsies valsts , pašam tikai jāatrod kā negarlaikoties. Labākā gadījumā tā ir interešu izglītība (izglītība labsajūtai lai būtu patīkami dzīvot  -mūzikas, mākslu, sporta, bērnu audzināšana un) un dažādi  pulciņi, spēles. Sliktākā alkohols un narkotikas. Daudzi  skolnieki cer ka studēs.. 2021. vidusskolas beidz ap 17 000, vienotā pieteikšanās sistēmā studēt pieteikušies 15 000. Atbilstoši statistikai ne vairāk kā 4 000 iegūs augstāko izglītību nozarēs kuras “ražo” nodokļus. Tas nozīmē ka 17 000-4 000=13 000 paliks bez lietderīgas izglītības, turpināsies situācija ka bezdarbnieku rindas veido 50% ar vidusskolu izglītību. Arī augstskolas nevar uzņemt savā nozarē spējīgākos un studēt gribētājus. MK noteikumi nosaka ka par budžeta līdzekļiem jāuzņem labākos pēc centralizētiem eksāmeniem, kuri nesatur nekā  vajadzīga nevienai augstskolai

Budžeta izsaimniekošana. Saeimas noteikto budžetu izglītībai (8,3%) pēc saviem priekšstatiem  dala IZM ierēdņi pamatojot to ar MK noteikumiem un standartiem . Vismaz 200 milj. eiro no budžeta katru gadu tiek  tērēti piespiedu izglītībai un tās seku novēršanai. Finanses nevis trūkst, bet tās IZM izsaimnieko skolotājiem un viņu profesūrai.

Valsts budžeta veidošanas problēmas. Politiskās partijas cīnās par budžeta izlietošanas variantiem. Bet izlietot varš tikai to kas ir. Valsts kontrole nevērtē MK lēmumu racionalitāti.  Izglītības sistēma  audzina jaunatni  nedomāt par  sabiedrības iespējām celt savu un valsts labklājību (piedalīties tās celšanā ar savu izglītību). Interešu izglītības finansēšanas varianti veido partiju programmu atšķirības.  Izglītības sistēmas reforma nav nevienas partijas programmā.

Latvijā esošā demokrātijas realizācija-koalīcija sadala ministru portfeļus proporcionāli Saeimas sastāvam. JKP pat atrod savā Saeimas frakcijā (16 deputāti) atrod divus IZM ministrus. Gudrs tāpēc ka ievēlēts nevis  ievēlēts tāpēc ka gudrs. 34% piedalīšanās pašvaldību vēlēšanās parāda sabiedrības vilšanos gribētājos būt par deputātiem. (Vācijā pašvaldību vēlēšanās piedalījušos % ir 2x lielāks) . Sabiedrības priekšstats, par to  ka jaunatnes skološana ir atstājama skolotāju ziņā, ir novedis ne tikai  pie specialistu trūkuma bet arī pie vispārīga sabiedrības saprašanas  līmeņa nepietiekamības. To redzam  arī jaunās paaudzes deputātu kandidātu priekšvēlēšanu debatēs.

Latvijas nākotne. Katrs ceturtais jaunietis plāno pamest Latviju, strādāt ārzemēs. Ievērojot zemo dzimstības līmeni, viegli prognozēt kad pensionāri vairs nesaņems pensiju un kad beigs pastāvēt valsts.

Izglītības saturs datorlaikmetā

Rakstā meklēšu atbildes uz diviem jautājumiem:

(1) Kādēļ starptautiskie eksperti  (OECD) par Latvijas attīstības galveno  šķērsli nosauc neapmierinošo izglītību?

(2) Kādēļ eksistē paradokss – Latvija izdala relatīvi lielāko finansējumu izglītībai ES, bet tās kvalitāte ir tautsaimniecības attīstības kavēklis?

Sabiedrības un daba tirgus Latvijas augstākās izglītības līmeņa vērtējums redzams faktā ka 20% no vidusskolas abiturientiem izvēlas studēt ārzemēs. Skaitlis 20% ir tuvs ģimeņu ekonomiskām iespējām. Latvijā studē tie kuriem citu iespēju nav. Savukārt Lielbritānijas augstskolas neņem pretī ar Latvijas vidusskolas diplomu un izglītību atzīst tikai tad ja ir starptautisku priekšmetu olimpiāžu atzinības.

Autora pieredze

Augstskolas pedagoga darbs

• 62 gadi lektors RTU būvniecības fakultātē un RTA inženieru fakultātē,
• Vairāk par 60 aizstāvētu zinātņu kandidātu darbu zinātniskais vadītājs,
• 5 habilitēto doktora darbu konsultants.

Augstskolu vadības pieredze

• RTU rektors 1985-1999.g.
• Pieci gadi TSI valdes priekšsēdētājs
• RTA mehatronikas studiju programmu sastādīšanas konsultants

Inženiera darba pieredze

• Starptautiski finansēta vides aizsardzības projekta (SIA “Getliņi” ģenerāldirektors , 25 milj. dolāri) projektēšanas līdzautors un projekta realizēšanas vadītājs 2000-2003. g.
• Apmēram  8 milj.eiro (pārrēķināts ekvivalenti algām) industrijas pasūtījumu līgumdarbu vadītājs (1963-1985.g. )
• Latvijā pirmās SCA izgāztuves likvidācijas (Ķekavā) projekta izstrādātājs un realizētājs (SIA  “Zeta tehnoloģija “valdes priekšsēdētājs).

Pieredze augstskolu darba organizācijā

• Latvijas pārstāvis ES augstākās izglītības komisijā  (līdz Latvijas uzņemšanai ES)
• Latvijas augstskolu likuma pirmās versijas līdzautors.
• Latvijas rektoru padomes priekšsēdētājs.
• Baltijas tehnisko universitāšu rektoru padomes priekšsēdētājs

Zinātniskā kvalifikācija

• Eiropas Zinātņu akadēmijas (44 Nobela prēmijas laureāti, 2 no Igaunijas, 1 no Latvijas, 0 no Lietuvas, kopā ap 600 akadēmiķu) akadēmiķis inženierzinātnēs
• Latvijas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis mašīnbūvē.

Datorlaikmets

Datorlaikmets (intelektuālo darbu automatizācija) ir nupat kā sācies. Var prognozēt, kas notiks tālāk ar izglītību. Lielās valstīs speciālistu gatavo gan universitātes, gan profesionālās augstskolas. Profesionālā izglītība sagatavo intelektuālā darba veicēju šaurā pielietojumā atbilstoši studiju laika tehnoloģiju attīstības līmenim. Visu jauno nākas papildināt kvalifikācijas celšanas kursos. Attīstības tendence viennozīmīga - ar katru dienu mazāk paliek to darbu, ko var darīt tikai cilvēks. Profesionālā izglītība (izglītība, kura māca ko jādara noteiktās situācijās) ir laba sagatave atbilstošā intelektuālā darba automatizācijas paplašināšanai. To darbu, ko var veikt speciālists, kurš šodien studē kādā profesionālā studiju programmā, tuvākā nākotnē izpildīs datorprogrammas (inženieru darbā domāju, ka tas notiks tuvāko 20-30 gadu laikā). Intelektuālā darba automatizācija nav tikai zinātnes un tehnikas attīstības problēma, tā ir sabiedrības (Latvijas) attīstības problēma. Uzņēmēji apgalvo, ka šodien Latvijai trūkst ap 20 000 inženieru. Šo caurumu nevar "aizbāzt" ar pieaugošu studentu skaitu (robeža ir sasniegta,  ievērojami vairāk gribētāju studēt inženierzinātnes nebūs).

Cik tālu esam tikuši šodien, automatizējot intelektuālo darbu?

• Datu bāzes neierobežotam informācijas daudzumam ar automatizētu informācijas meklēšanu
• Rakstīšana ar  pareizrakstības pārraudzību
• Zīmēšana, rasēšana
• Specializētas datorprogrammas veic jebkurus aprēķinus
• Modelē procesus un laukus
• Tulko profesionālos tekstus
• Grāmatvedība, nodokļu aprēķini, rēķinu izrakstīšana u.c.

Civilizācija un izglītība

Izglītība - cilvēces sasniegumu apgūšana. Jo vairāk apgūstam, jo lietderīgāki esam sabiedrībai. Cilvēces civilizācijas sākums nav datējams ar brīdi, kad pērtiķis sāka staigāt un atbrīvojās rokas, bet ar spēju uzkrāto pieredzi nodot nākošai paaudzei.  Par pirmo laikmetu uzskatāms laiks, kurā vairāku paaudžu pieredzi nodeva tālāk ar valodu un cilvēku atmiņu. Attīstījās iemaņas (pieredze), pieauga zināšanu apjoms.

Otrais laikmets sākas ar rakstības izgudrošanu. Dažādās civilizācijās dažāda rakstība (burti, hieroglifi u.c.). Nācijas, kurām bija rakstība, attīstījās nesalīdzināmi straujāk - no uzkrātām zināšanām nekas nepazuda, radās zināšanu krātuves - bibliotēkas.  Laikmeta beigās pazuda robeža starp dažādām rakstībām.

 Latvijas piemērs 

Brāļu draudžu misionāri 18.g.s. vidū sāka mācīt latviešu un igauņu zemniekiem lasīt savā valodā. Lasītprasme šodien ir pirmskolas izglītības pakāpe, bet ko tā deva 18.gs. latviešiem un igauņiem, varam lasīt vēstures zinātņu doktora G. Ceipes rakstītā "sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja ievērojamas tautas daļas pasaules sapratni un dzīves jēgu. Bez jebkāda pārspīlējuma var teikt, ka 18. un 19. gadsimta latviešu un arī igauņu Brāļu draudzes atmoda un darbība bija viena no lielākajām un iespaidīgākajām garīgajām atmodām kristīgās pasaules vēsturē.”…” Bija sākusies viena no lielākajām atmodām Eiropas vēsturē, kas ar savu spēku no vēstures mijkrēšļa nācijas gaismā izveda divas tautas – latviešus un igauņus. Šajā notikumā  atrodas garīgais pagrieziena un atslēgas punkts visai turpmākajai Latvijas vēsturei, notika nācijas ieņemšana”...”Runājot par latviešu izglītotību, vietā norādīt, ka prasme rakstīt un lasīt bija kļuvusi par normu ļoti plašam zemnieku lokam, kas sāka veidot inteliģences piramīdas pašu apakšu. Laika gaitā uz tās sāka bāzēties arvien gudrāki un intelektuālāki cilvēki, līdz pašās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā latviešiem jau bija pirmie inteliģenti.”...”Vidzemes latvieši un igauņi kļuva par visizglītotākajiem zemniekiem tā laika Eiropā. Atsevišķos novados lasīt un rakstītpratēju skaits pārsniedza 90 procentu. Ja paraugāmies citur Eiropā, piemēram, Francijas zemnieki vēl 18. gadsimtā ir analfabēti, un tikai 19. gadsimta sākumā izveidojas 30 %, kuri māk lasīt un rakstīt. Latvieši šos trīsdesmit procentus sasniedza jau 18. gadsimtā, bet 19. gadsimtā izglītoto zemnieku procents ir tuvu sešdesmit”).

Izglītība datorlaikmetā vairs nav zināšanu summa (dators vienmēr “zina” vairāk). Sākot ar 21 gadsimtu, izglītības līmeni nosaka saprašana un iemaņas darba izpildē. Cilvēka atmiņa ir nedrošs zināšanu glabāšanas veids: to, ko nelietojam, ātri aizmirstam. Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk aizmirstam. Bet skolas sistēmā visi pārbaudījumi veltīti tam, lai noskaidrotu, ko skolnieks uz to brīdi atceras. No šīs īsās atmiņas savukārt ir atkarīgs, kādu izglītību varēs saņemt tālāk. Darba devēji izvēlas darbinieku ar atbilstoša līmeņa saprašanas un prasmju līmeni. Pa karjeras kāpnēm straujāk kāpj tie, kuru izglītības līmeni nosaka spēja saprast, nevis atcerēties, neatkarīgi no tā, kā vidusskolas pārbaudījumos tika novērtēta īslaicīgā atmiņa.

Cilvēces 4000 gadu laikā uz atmiņu balstītā izglītība attīstības konkurencē ir zaudējusi automatizētās atmiņas iespējām. Cilvēka atmiņa ir nedrošs informācijas glabāšanas veids, bet mēs Latvijā standartizējam, ko jāatceras, un to saucam par izglītību. Dators dod iespēju tehnoloģijas saglabāt zināšanas ne tikai aprakstu veidā, bet arī darbībā - video.

Brīvā tirgus ekonomika ir pierādījusi, ka brīva iniciatīva spēj mobilizēt visu prāta potenciālu. Tas ir civilizācijas beidzamais sasniegums darba un sadzīves organizācijā. Esam ES, kurā veiksmi tirgus konkurencē nosaka sasniegumi tehnoloģijās, arī datortehnikā. Tirgum esam spiesti dzīvot datorlaikmetā, izglītībā standartizējam iepriekšējo laikmetu.

Tehnoloģiju attīstība, labklājība, izglītība

Sabiedrības interesēs ir saņemt tautsaimniecībai  labus un vajadzīgus speciālistus (bērniem dot konkurētspējīgu izglītību). Brīvā tirgus ekonomika valstī var īstenoties, ja produkcijas (ražojumu, pakalpojumu) kvalitātes iegūšanu neierobežo valsts. Latvijā (IZM) tiek standartizēta visa izglītība (no priekšmetu satura skolās līdz augstskolu studiju programmām). Izglītības Likums neparedz, ka izglītības satura noteikšanā galvenajām jābūt tautsaimniecības vajadzībām.

Profesori,  tiekot ievēlētiem gan par rektoriem gan par  IZM ministriem, nonāk neapskaužamā situācijā. Viņiem, bez pieredzes un zināšanām  vadības realizācijā, ir jāvada. Administratīvā aprāta darbinieki (ierēdņi) ir strādājuši no PSRS mantotā centralizētās vadības sistēmā un nevar palīdzēt sistēmu nomainīt. Cerība, ka nomainot (ievēlot citu “pareizo”) rektoru vai ministru viss tiks sakārtots, ir  vairāk kā naiva. IZM, cerot ar padomēm ietekmēt, kādu profesoru ievēlēs par rektoru, nav izredžu kaut ko mainīt. Padomēm neatradīsies speciālisti ar profesionālu augstskolu vadīšanas izglītību. Dodot varu ļaudīm ar nepietiekamu un neatbilstošu  izglītību, tiks apslāpēta tā jau nelielā cenšanās pēc kvalitātes.

Praksē par datorlaikmeta sākumu var uzskatīt gadsimtu miju (2000.g.). Lai redzētu, kā mūsu izglītības nozare ir tikusi līdzi tehnoloģiju attīstībai, jāanalizē kas vairs neder, kas traucē. Ar to vien, ka starptautiskie eksperti un izglītības izmantotāji vienprātīgi redz, ka galvenais Latvijas attīstības kavēklis ir izglītības neatbilstība sasniegto tehnoloģiju līmenim, nepietiek.

Izglītību saņem un patērē katrs sabiedrības loceklis. Izglītības iegūšanā ir ieinteresēts pats skolnieks, students (darba iespējas), viņa ģimene (materiālā neatkarīga) un visa sabiedrība (sabiedrības labklājība). Valstij vajadzētu aizsargāt izglītības saņēmēju pret nekvalitatīvas (patērētājam nederīgas, nevajadzīgas) izglītības apstiprināšanu ar valsts atzītiem diplomiem.

Latvijas izglītības likumdošana

Likumus neizstrādā Saeima, tā  pieņem (apstiprina) likumus, kurus sagatavojis MK, ministrijas un to ierēdņi.  Atbilde uz raksta sākumā  formulēto jautājumu (kāpēc Latvijā iegūstamā izglītība ir kavēklis tautsamniecības attīstībai) ir redzama jau Izglītības Likuma pašā sākumā: “izglītība — sistematizētu zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas process un tā rezultāts". Izglītības definīcijas beigās ir arī gan vārds “rezultāts”. Tā kā likuma autoriem ir svešs ir jēdziens “kvalitāte” ("Kvalitāte ir izstrādājuma vai pakalpojuma īpašību un raksturojumu kopums, kurš nosaka to spēju apmierināt noteiktas vai paredzamās patērētāja vajadzības", Vkipēdija), tad likuma saturs atspoguļo tikai IZM ierēdņu ar skolotāju izglītību kvalifikāciju. IZM ierēdņiem izglītība ir “process” un visa IZM darbība vērsta uz tā reglamentēšanu izglītotāju (skolotāju) interesēs - saglabāt pēc iespējas vairāk darba vietu. 

Pēdējo 20 gadu laikā (1998.–2018. g.) skolēnu skaits ir nokrities par 41% (348 tūkst. -> 205 tūkst.), skolu skaits ir samazinājies par 33% (1074 -> 716), bet pedagoģisko darbinieku skaits – tikai par 16% (33,9 tūkst. -> 28,5 tūkst.). Prognozē- skolnieku skaita kritums turpmākos gados nesamazināsies. 

IZM ierēdņiem nav atbilstošas (pietiekamas) izglītības valsts mēroga lēmumu sagatavošanai. Atbilstoša izglītība būtu vadības zinātņu doktors izglītības organizēšanā. Pašlaik ierēdnis ir “gudrs tāpēc, ka pieņemts darbā” nevis “pieņemts darbā tāpēc, ka spēj izpildīt darbu”. Nomainot ierēdņus (mainoties Saeimām, ministriem, vai citu iemeslu dēļ), nekādi uzlabojumi nevar parādīties. Vēl neiespējamāk ir cerēt, ka politiskie līderi izdomās, kā jāmaina Latvijas izglītības sistēmu. Tieši izglītības sistēma skar ne vairāk kā 1/3 vēlētājus (vecākus) parastā populisma plūsmā. Uzņēmējam (izglītības patērētājam) kā vēlētāja balsij ir ievērojami mazāks īpatsvars, nekā uzņēmējam nodokļu maksājumos. Pie tam liela daļa uzņēmēju Saeimas vēlēšanās nepiedalās.  Partiju vēlēšanu solījumos izglītība un tās kvalitāte parasti  tiek minēta garāmejot. Trūkst saprašanas, ka Latvijas budžetam izglītībā jaunietim jānodrošina savas vietas ieņemšana Latvijas tautsaimniecībā.

Sabiedrības sapratne par izglītības saturu

Studiju laikā no skolnieka jāizveido tautsaimniecībai vajadzīgs speciālists. Izglītotāju profesūrai jāsāk ar to, ko saņem no vidusskolas. Sabiedrībā (uzņēmēji, skolu izglītības satura veidotāji) joprojām valda pirms datorlaikmeta uzskats, ka augstāko tehnisko izglītību veido uz vidusskolas fizikas un matemātikas zināšanu bāzes. Reālā situācija ir stipri citādāka.

Tikai retais skolnieks kārto izlaiduma eksāmenu fizikā (2020. gadā kārtoja 900, bet RTU uzņem 3x vairāk). Fizika ir dabas likumu eksperimentālas izzināšanas zinātne. Tiem, kam jāmāk fizikas atrastos likumus pielietot tehnikā, parasti vajadzīga tikai kāda no fizikas nodaļām, bet dziļāk, ne kā māca vispārējs fizikas kurss. Tādēļ tehniskā augstskolā katrs no priekšmetiem ir spiests sākt mācīt savu fizikas nodaļu no nulles. 

Skolas matemātikas zināšanas pārbauda, risinot analītisku funkciju vienādojumus. Protams, ka tikai tos piemērus, kuriem eksistē atrisinājumi. Vidējā sekmība izlaiduma eksāmenos 2018. gadā bija 34% (uzdevumos, kuros skolniekam problēmas atrisināšanai jāsastāda vienādojumi - teksta uzdevumos - sekmība vēl divreiz zemāka). 2020. gadā nekas nav mainījies - 35%. IZM uzskata, ka tas ir pietiekami atestāta iegūšanai, bet sabiedrība nevar būt apmierināta, ja tikai 35% uzcelto ēku būs drošas. Zemās  sekmības iemesls galvenokārt ir tas, ka skolnieki neredz jēgu teorēmu un formulu "zubrīšanai". Jebkuru vienādojumu risināšana vairs nav cilvēka intelektuāla darbība, to tagad dara datorprogrammas. Datorlaikmeta  ienākšana dzīvē ir ilgstošs process. Pat RTU vēl ir dzirdami priekšlikumi, ka vidusskolā neapgūtās darbības ar analītiskām funkcijām (izlaiduma eksāmenā trūkstošie vidēji 65% matemātikas izglītības) ir jālikvidē ar papildus apmācību (mācīt to, kas nevienam inženierim nekad nebūs vajadzīgs).

Datorlaikmetam sākoties, vecā izglītības "māja" ir sabrukusi. Joprojām nav, kas uzceļ jaunu. Mēģinām pielāgot dzīvošanai "vecos gruvešus" – organizējam izglītību pēc padomju centralizētās plānveida ekonomikas parauga. Priekšstatam par demokrātisku sabiedrību nav vietas.

Izglītības pakāpes

Vienoties par izglītība pakāpju (cik daudz un kādas) definīcijām un saturu nepieciešams, lai darba devējs varētu saprast, cik izglītots darbinieks viņam nepieciešams, un lai izglītības iestādes varētu noteikt, kādas pakāpes izglītība nepieciešama, lai uzsātu mācības.

Latvijas Izglītības likums nosaka 4 pakāpes: pirmskolas, pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības.

Trūkst sākumizglītības pakāpe. Ierēdņi ignorē faktu, ka vēl joprojām ir darba vietas, kurām pietiek ar sākumizglītību. Sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem, kuriem ir problēmas apgūt izglītību klātienē (nevar apgūt skolā esošā tempā). Iespēja apgūt sākumizglītību bez skolas apmeklēšanas ļautu skolotājiem atrisināt problēmas ar jauniešiem, kuri nepakļaujas audzināšanai.

Likuma izstrādātāji neredz nepieciešamību izdalīt doktora  grāda izglītību atsevišķā pakāpē. Doktora grāds apstiprina, ka iegūtā izglītība cilvēces saprašanas paplašināšanai un jaunu iemaņu (jaunas tehnoloģijas) izstrādei. Zinātņu doktori nepieciešami gan zinātniskās iestādēs un augstskolās, gan lielu kompāniju jauno tehnoloģiju izstrādē. Dīvains ir IL izstrādātāju priekšstats par zinātni - viņi lieto  terminu “zinātnes teorētiskie pamati”. Tieši šīs izglītības pakāpes (varētu saukt par “zinātniskās izglītības pakāpi”) noturēšana starptautiski atzītā līmenī nosaka, vai mūs "pieskaitīs" izglītotām nācijām. 

IL izglītības pakāpju definīcijas neprasa apgūt profesiju, nenosaka, kas ir apgūts profesijai vai tālākām mācībām. 

Pirmsskolas izglītība

Izglītības Likums nosaka, ka jāsāk mācīties no 5 gadu vecuma, un pirmsskolas izglītības programmas īsteno klātienes formā. Bet nekur nav teikts, kāds ir pirmsskolas izglītības saturs un ko jāzina un jāprot, lai uzsāktu pamatizglītību. Pirmajā klasē nonāk gan tie, kas saprot uzrakstīto, prot rakstīt un skaitīt, gan tie, kas neprot. Skolotājs spiests strādāt ar tiem, kas neko neprot. Ir “izņemts  pirmais  ķieģelītis” no  kvalitatīvas izglītības pamata.

Pamatizglītība

IL definīcija  “pamatizglītība — izglītības pakāpe, kurā notiek sagatavošanās izglītībai vidējā pakāpē vai profesionālajai darbībai, sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu un pamatprasmju apguve, vērtīborientācijas veidošanās un iesaiste sabiedrības dzīvē”. IZM (ar MK apstiprinājumu) ir "izstiepusi" pamatizglītību 9 klašu garumā. Tā  tika atrasta vieta visu skolotāju studiju programmu priekšmetiem. Pamatizglītības standarti nenodrošina tālākai izglītībai nepieciešamās prasmes darbam ar datoru. Pamatizglītības priekšmetu standarti neparedz cilvēces eksistencei nepieciešamo procesu izpratnes iegūšanu.

Vidējā izglītība un vidusskolas

IL definīcija "vidējā izglītība — izglītības pakāpe, kurā notiek daudzpusīga personības pilnveide". IL nosaka, ka izglītība līdz 18 gadiem ir obligāta, tātad tā tiek apmaksāta no valsts budžeta. Kā vidējās izglītības mērķi IL redz skolēnu sagatavošanu studijām augstskolā. Ja skolēns neplāno studēt, tad nodokļu maksātāju naudu lietderīgāk būtu izmantot, apmaksājot vidējā līmeņa profesionālo apmācību. Vidusskolas beidzējs, kurš nestudē, ir potenciāls bezdarbnieka pabalsta prasītājs. Augstāko izglītību iegūst 1/3 no vispārīgās (vidusskolas) izglītības dokumenta saņēmējiem. 2/3 (ap 10 000 katru gadu) jauniešu spiesti sākt darba dzīvi bez kaut kā darba tirgum derīga. Vidējās profesionālās izglītības apgūšana pēc vidusskolas nozīmē, ka 3 gadu vidusskolā  izlietotie nodokļu maksātāju līdzekļi ir “zemē nomesti”. 

IZM ierēdņi ir izveidojuši savu vidējās izglītības standartu un panākuši, ka labākie skolnieki pēc šī standarta ir jāuzņem jebkurā augstskolā (juristiem, inženieriem, sportistiem, mediķiem, gleznotājiem utt.). 2020. g. atestāta saņemšanai gala eksāmeni bija trīs: svešvaloda (jebkura), latviešu valoda un matemātika. Pieļauju varbūtību, ka kādu filoloģijas profesoru tas apmierina, bet tautsaimniecības līmeni un attīstības iespēju nozarēm šāds vidusskolas gala produkts ir ne tikai nederīgs, bet pat kaitīgs - vidusskolnieks iegūst absurdu priekšstatu par darba dzīvi.

Arī  vidusskolas standarta priekšmetu saturs ir tālu no dzīves. Piemēram matemātika:

• Visiem un vienmēr  ir "galvenais" priekšmets centralizēto izlaiduma eksāmenu skaitā;
• Ierēdņi nav "pamanījuši", ka jau 20 gadus analītisko funkciju matemātikai nav pielietojuma praksē un formulas un teorēmas nav kokurētspējīgas ar šodienas praksē pielietojamiem aprēķinu algoritmiem;
• Ierēdņi nevar atrast paņēmienus, kā piespiest skolēnus apgūt matemātiku. Skolēni saprot, ka tiek mācīts bezjēdzīgs priekšmets, un vidējā gala eksāmena atzīme jau daudzus gadus ir “nesekmīgs” (35%).

Augstākā izglītība

IL definīcija: "augstākā izglītība — izglītības pakāpe, kurā pēc vidējās izglītības iegūšanas notiek zinātnē vai mākslā, vai arī zinātnē un mākslā sakņota personības attīstība izraudzītajā akadēmisko vai profesionālo, vai arī akadēmisko un profesionālo studiju virzienā, sagatavošanās zinātniskai vai profesionālai darbībai". 

Tātad ir noteikta “sagatavošanās”, bet ne profesiju klasifikatoram atbilstošas profesijas iegūšana, nav noteikta akadēmisko grādu iegūšana universitātēs, uzņemt var tikai tos, kuri 3 gadus ir veltījuši vidējās izglītības diploma saņemšanai.

Latvijā Augstskolu likums paredz augstskolu akadēmisko neatkarību. Pasaules universitāšu un augstskolu apvienības neredz citu alternatīvu izglītības sekošanai tehnoloģiju attīstībai un zinātnes sasniegumiem. Tikmēr Latvijā augstskolām (un universitātēm) ir jāsaņem IZM atļauja (licence) studiju veikšanai. Ja IZM ierēdņiem augstskolas veikums nepatīk, ierēdņi  var pārtraukt attiecīgās studijas (atņemt licenci).

Atbilde uz šī raksta pirmo jautājumu. Latvijā pirmie 12 jauniešu vispārīgās izglītības gadi netiek izmantoti, lai sagatavotos darba dzīvei. Augstākās izglītības saturu nosaka IZM apstiprināti standarti, nevis tautsaimniecības vajadzības.

Izglītības nozares vadība Latvijā pēc plānveida ekonomikas (PSRS) modeļa

Plānveida ekonomikas modelis ar standartiem nosaka Latvijas izglītībai monopolstāvokli (vidusskolas) – nekas nav jāmaina.  IZM - uzrauga, lai nekas nemainītos. ISO Kvalitātes vadības (ne kontroles) sistēmu pielietošanai, ar kurām tiek nodrošināta konkurētspēja (sekošana zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem), Latvijas centralizētajā izglītības sistēmā neatrodas vieta.

Datorlaikmetam Augstākās Izglītības sistēma Latvijā - māja bez pamatiem. Galvenokārt studē vidusskolu absolventi, mācoties pēc ierēdņu izdomāta vienāda satura. Augstākās izglītības profesijas apgūšanai jāiztiek ar saviem 4-5 gadiem (strādāšanai pēc standartiem). Latvijas centralizētās izglītības vadības sistēmas "produkciju" ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

1. IZM  dala izglītības budžetu “izcilām un labām” studiju programmām (pēc sava vērtējuma) nevis tām, kuras vajadzīgas tautsaimniecībā  (mašīnbūves inženierus Latvijā gandrīz negatavo, bet tā ir Latvijas otrā eksporta nozare).
2. IZM izveido augstākās izglītības studiju programmu licencēšanas komisiju. 2015.g  Latvijā licencētas  jau bija 900 programmu. Izsniedzot licenci  studiju programmai, netiek uzrādīts kādu profesiju (Latvijas profesiju klasifikators) apgūs programmā studējošie.
3. Studiju programmas kvalitāti vajadzētu garantēt akreditācijai. Aizmirsts gan ir tas, ka vārds “kvalitāte” nozīmē produkcijas atbilstību patērētāju vajadzībām, ka tikai patērētājs var vērtēt kvalitāti. Netiek vērtēts speciālista iegūtās izglītības derīgums tautsaimniecībā. Svarīgāks ir ārzemju profesora vērtējums.
4. Noteikums, ka universitātes studiju programmā drīkst mainīt saturu gada laikā tikai dažu KP robežās izslēdz iespēju sekot zinātnes un tehnoloģiju attīstībai.
5. Tā kā valsts finansējums (valsts pasūtījums) tiek saņemts bez darba tirgus izvērtējuma, tad profesūrai ērtāk ir neko nemainīt. Priekšmetu saturs joprojām saglabājas tāds, kāds tas bija pirms 30 gadiem.
6. IZM kā pasūtījumu ar augstskolu paraksta līgumu, apmaksājot studentu skaitu katedru izdomātām profesionālām studiju programmām pēc augstskolu sagatavota priekšlikuma. Līgumā nav paredzēts valsts finansējums ne bakalaura, ne maģistra līmeņa akadēmiskām studijām. Tikai lielā valstī (piemēram, Vācijā) darba tirgus spēj nodrošināt katras profesionālas studiju programmas beidzējus ar atbilstošu darbu. Sabbiedrības interesēs ir nodrošināt spēju strādā jebkurā nozares profesijā, neatkarīgi no darba tirgus piedāvājuma lieluma. Mazā valstī (Latvijā) visa darba tirgus vajadzības iespējams nodrošināt tikai uz bakalaura bāzes izglītības pamata.
7. IZM ierēdņu izdomātā izglītības klasifikatora elementi (piem., profesionālais bakalaurs) neatbilst starptautiski pieņemtai klasifikācijai un nav saprotami darba devējiem. Šādi IZM rada iespēju studentiem iestāties maģistratūrā bez pietiekamām nozares zinātņu studijām. Bakalaura līmeņa zināšanu prasību  devalvācija nopietni pazemina iespējamo zinātniski pētniecisko darbu izpildes līmeni. IZM ierēdņu nihilisms pret ilggadīgu starptautisku pieredzi, no izglītības ved pie ierēdņu gribēšanas standartizēt, kā jāstrādā zinātnei. Profesionālais maģistrs (bez bakalaura) atļauj iestāties doktorantūrā bez nozares pamatzinātņu studijām. Doktora grādu piešķiram paši, arī profesora nosaukumu. Par RTU pasniedzējiem  ievēlē doktorus bez nozaru zinātņu studijām. Tam ne reti ir traģiskas sekas (Zolitūdes un daudzas citas katastrofas).
8. Skolu reitings nesalīdzina skolas pēc to sniegtās izglītības kvalitātes (sagatavošanas dzīvei un tālākai izglītības iegūšanai). Viens talantīgs skolnieks, iegūstot atzinības priekšmetu olimpiādēs, paceļ reitingu daudz vairāk. Viņam pabeidzot skolu, skolas reitings ievērojami krīt.
9. Attīstību apturošu standartu ieviešana. Standartus pasaulē ievieš, lai aizsargātu sabiedrību no nekvalitatīvas produkcijas. IZM standartizē nevis produkta (speciālista) kvalitāti (pat neinteresējoties par to), bet ražošanas procesu - studiju programmas, skolās - pat priekšmetu saturu. Tāda veida standartu absurdumu ātri pierāda prakse. 2015. g. tiek izsniegtas licences vismaz 900 studiju programmām. Situācijas absurduma redzamību IZM mēģina samazināt pieprasot universitātēm samazināt realizējamo studiju programmu skaitu. Tas, ka skaita samazināšanu universitātes veic bez problēmām, parāda, ka izglītībai pēc standarta studiju programmām nav nekāda sakara ar tautsaimniecībā vajadzīgo.
10. IZM nosaka ko jāuzņem augstskolā. IZM ir panākusi, ka universitātēm uzņemšanas reitingus jāveido pēc vidusskolas standarta izlaiduma eksāmeniem (kas balstīti uz "iekalšanu"), nevis izglītības atbilstībai studiju virzienam.

Motivācija

 Motivācija mācīties

Bērns līdz skolai parasti ir “kāpēcītis”, tādēļ uz 1. klasi iet ar prieku. Par nožēlu, tas ātri nodziest. Divpadsmit klašu garumā mācību saturu veido skolotāju apgūto studiju programmu priekšmeti (katram nākas sava daļa no skolotāju “maizes”). Bērniem par priekšmetu tiek teikts: "vēlāk noderēs". Bērni (un vecāki) šodien ir pietiekami zinoši, lai saprastu, cik patiess ir šis apgalvojums. Skolotāji apguvuši “grāmatu laikmeta” pedagoģiju un to arī realizē. Uzdots tiek no grāmatas. Skolēniem jānēsā līdzi kaudze grāmatu un darba burtnīcu. Bērni sadzīvē pieraduši (daudzi jau no pirmsskolas laika) pie datortehnikas un tās iespējām (video, foto, utt.), un viņi redz, ka skolotājs ir atpalicis (atbilstoši standarta prasībām spiests būt atpalicis). Skolotājs zaudē ciešu, jaunietis - motivāciju mācīties.

Motivācija strādāt par skolotāju

Latvijā trūkst vismaz 20 000 inženieru, bet tikai 10% no skolotāju kvalifikāciju ieguvušiem strādā skolās. Tā nav tikai algu problēma. IZM ar izglītības pakāpju un priekšmetu standartizēšanu ir padarījusi skolotāju darbu līdzīgu nekvalificēta strādnieka (darbs pēc instrukcijām), nevis augstskolas beidzēja darbam. Cilvēks ir apmierināts ar darbu, ja tas atbilst izglītības līmenim. Izglītībā pietiekams līmenis ir, ja zinātņu doktors izglīto maģistrus, maģistrs - bakalaurus un profesionālas augstskola studentus, augstskolas beidzējs - vidusskolniekus. Pamatizglītību var nodrošināt vidējās speciālas skolas beidzis pedagogs. Pirmsskolas izglītību var nodrošināt audzinātājs ar pamatizglītību, zināšanas papildinot ar kursiem.

Motivācija studēt par skolotāju

Daudziem tā ir ģimenes tradīcija, daudzi neko citu kā skolu nav redzējuši.

Otrais šī raksta jautājums

Jautājuma formulējums paradoksa formā jau satur atbildi - Latvijas izglītības sistēmā notiek neracionālākā finanšu līdzekļu izmatošana ES. Līdzekļus no budžeta izglītībai (8,3%) izdala Saeima.  Izdalīto līdzekļu izmatošanu organizē IZM.

Nodokļi tiek iekasēti sabiedrībai nepieciešamu darbu (funkciju) apmaksāšanai. Sabiedrība var funkcionēt, ja jaunā sabiedrībā ienākošā paaudze ir pietiekami izglītota, lai nomainītu veco. Nācijas attīstība iespējama, ja jaunā paaudze ir izglītotāka par nomaināmo. Latvijā IL paredz līdz 18 gadiem obligātu skolas apmeklēšanu klātienē (ne jau ar policiju vedot uz skolu, bet finansējot). Sabiedrības funkcionēšanai nepieciešams, lai jaunais ienācējs būtu patstāvīgs - spētu sevi uzturēt, būtu ar izglītību sabiedrībai vajadzīgā profesijā. Kur tad budžets tiek “izsaimniekots”?

• Latvijā vidējā izglītībā dominē vidusskolas. Tajās profesiju iegūt nevar. Arī augstskolās iegūstamajām profesijām vidusskolas izglītības standarts  nesatur nekā izmantojama. Trīs pazaudēti gadi vidusskolā  arī ir pamatā skarbajam starptautiskajam Latvijas izglītības līmeņa vērtējumam. Latvijā augstskolas (universitātes)ir monopolistes savā nozarē. Nav citu alternatīvu kā šo monopolstāvokli mīkstināt  pārveidojot vidējo izglītību Latvijā- par budžeta līdzekļiem apmaksājot tikai tādu vidējo izglītību kura nodrošina darbu Latvijā pieprasītā profesijā bez studijām. Ja apgūtais vidējās izglītības saturs saskaņots ar augstskolas nozares programmu ,uzņemšanas reitingu veidotu sekmes atbilstošā vidējā mācību iestādē. Atkristu visi centralizēto eksāmenu izdevumi un jauniešu laika un nervu patēriņš. 

Vidusskolās mācās ap 15 000 skolēnu. Vidējā 1 gada izmaksa ir 3000  eiro . 15 000x 3000x3=135milj eiro. Nevar atrast dažus milj. eiro skolotāju algu palielināšanai- (visiem skolotājiem 31 milj. eiro), bet IZM piespiež izsaimniekot vidusskolās 1/6 no izglītības budžeta.   

• nepamatots pirms augstskolas mācību ilgums līdz 12klasēm (no7līdz 19 gadiem ) . IL nosaka ka obligāta skola ir 5-18 -g ados . Sasniedzot 18 gadus jaunietis kļūst par pilntiesīgu sabiedrības locekli (vēlēšanu tiesības, atbildība par savu rīcību, sāk patstāvīgu dzīvi pēc bērnu nama vai audžu vecākiem). IZM, piespiežot skolā mācīties 12klases, iztērē izglītības budžetā viena gada vidusskolas izmaksas (ap 15 000 skolniekiem) likumā neparedzētā veidā. IZM ar 12 klašu skolas izglītību ir atņēmusi Latvijas tautsaimniecībai viena gada gājuma darbiniekus. Sabiedrībai lietderīgais darba mūžs vidusskolu beidzējiem samazināts par vienu gadu.
  

  No izglītības budžeta izsaimniekoti bez atdeves 15 000x 3000=45 milj. eiro

• Skolas laika budžeta izmaksas sadārdzina pārlieku lielas prasības pedagogu izglītībai. Piem., bērnu dārzu audzinātājām pietiktu ar vidējo profesionālo (pēc pamatskolas) izglītību.
• Taupīt izglītības budžetu nozīmē  maksimāli tuvināt par budžetu saņemamo izglītību darba tirgus pieprasījumam. Nevar pārmest IZM ka tā neveic tirgus pieprasījuma pētījumus. Ja veiktu aptauju, tā nebūs objektīva.  Aptaujātam būtu jāsaprot kāda minimālā līmeņa izglītība ir nepieciešama .  Darba devējs zina kādas nozares speciālists nepieciešams, bet vismaz 3/4gadījumos pietiktu ar vidējo speciālo izglītību.(Uzņēmēju un zinātnieku aprindās cirkulē vērtējums ka Latvijā trūkst 20 000 inženieru. Tik daudz trūkst   inženiertehnisko darbinieku jo vidējā izglītība tos negatavo). Objektīvāku ainu sniedz bezdarba statistika (50% ar vidusskolas izglītību, NVA no2008.g.). Skaitlis 36% bezdarbnieku ar profesionālu izglītību nepalīdz saprast kas notiek, statistika  jāprecizē pa mācību iestādēm un apgūtām profesijām.   Pandēmija parāda Latvijas nozaru dzīvotspēju.
• Uzņemšanas konkurss uz izglītības iestādes apmācāmo vietām. IZM nosaka kurus jāuzņem. Ar noteikto kārtību panākts ka reitingu nosaka tas kā skolēns ir iegaumējis IZM izglītības standartos noteiktos priekšmetu saturus.  Skolēnu atšķirīgās spējas dažādās nozarēs var būt tikai papildus noteikums.  Bez standartos noteikto tālāk dzīvē nevajadzīgo priekšmetu sekmīgas nokārtošanas nevar beigt vidusskolu , nevar iestāties budžeta finansētā  augstskolas programmā.
• Var atkārtoti studēt un mācīties par budžetu. Kopumā 2021. g. 10 911 reflektanti iesnieguši 43 589 pieteikumus vienotajā pieteikšanās sistēmā, kas nozīmē, ka vidēji viens studētgribētājs pieteicās aptuveni uz četrām studiju vietām.

Kopīgais finanšu zaudējums vidusskolās ir (135+45 +centralizētie eksāmeni + standarti un to kontrole +bezdarbnieku pārkvalificēšana + vienotā pieteikšanās)  ap 200milj. eiro =1/4 no gada izglītības budžeta.

 

Mana (neatbilstošā standartiiem) izglītība – 6 gadi pamatskolā(sāku no 2. klases), 4 gadi RIP, 5gadi LVU  Meh. Fak. (6.+4+5=15) . Abi vecāki mūziķi. Standarta izglītība būtu 7+5+5+5(dokt.. )=22. Pēc šodienas sadalījuma 9+3+5+5=22 . Ietaupītie gadi deva man iespēju 25 gadu vecumā iegūt zin. kand. grādu un 30 gados hab. dokt . grādu. Grādi atšķirīgās mehānikas nozarēs. Atšķirība manai izglītībai ir tā ka esmu izticis bez vidusskolas un tās priekšmetiem un neesmu studējis doktora grāda iegūšanas programmā  Pamatskolu beidzu bez kādām  interesēm, nebiju teicamnieks, RIP bija jāiztur konkurss.  Ne man ne maniem grupas biedriem no RIP  netrūka interese (motivācija) mācīties.  Mana izglītība nesastāv no atmiņas “ standarta ķieģelīšiem.”

Cik maksā viens augstskolas abiturients? 11 000 šogad pieteikušies vienotā sistēmā .Beigs ne vairāk kā 5 000 (RTU 38%) Jāapmaksā15 000 vidusskolēni lai iegūtu 5 000 speciālistu ar augstāko izglītību Pat ja studē par savu naudu, sabiedrība ir ieguldījusi  15 000/5000)x3000=45 000 eiro katrā. Ja studē par budžeta līdzekļiem vēl+15 000 =ap 60 000 eiro. Faktiski ir izsmeltas studēt gribētāju un budžeta iespējas.  Jāmeklē cits ceļš- šodien vidusskolās izšķiestie 200 milj. eiro jāiegulda tautsaimniecību minimāli apmierinošā  vidēja speciālā izglītībā.

Izglītības Reforma

Lai Latvijas izglītības sistēma veidotu jaunieti par patstāvīgu sabiedrības locekli , sistēma ir  jāmaina pamatā liekot noderīgumu tautsaimniecībā un katra spēju nopelnīt savai iztikai . Nepietiek ar  izglītības sistēmas remontu. IZM šodien nepārstāv sabiedrības intereses. IZM ar likumdošanas un normatīvo aktu palīdzību “glābj” skolotājus uz izglītības kvalitātes rēķina. Latvijas izglītības sistēma jāveido no jauna principiāli citāda . Jāmaina ne tikai izglītības organizācija , bet  jānodrošina šodienai atbilstošs saturs un visas sabiedrības izglītības attīstības iespējas:

• Nav pielietojuma izglītībai kā zināšanu summai 
• Vidusskolas kā izglītības iestādes ir degradējušās līdz negatīvam rezultātam 
• Pārāk augstas prasības izglītībai reālās darba vietās. Latvijas budžets nevar apmierināt
• Izglītība darbam sākas ar vienkāršāko darba iemaņu apgūšanu. Vidējā izglītībā jāiekļauj vismaz ½ gads darbs reālā darba vietā
• Universitātes var  maksāt lielāku algu kā augstskolās -iespējamas lielas plūsmas  zinātņu pamatu apguvē (ne pēc standarta programmām). Pietiekami liela alga- labākie vēlas būt zinātnieki.

Kāds ir mans redzējums?

 Savelkot kopā rakstā iztirzātos cēloņus, Latvijas izglītībai manuprāt vajadzētu būt šādai:

Pirmskolas izglītība nodrošina spēju saprast uzrakstīto un māku saskaitīt.  Apgūtais ir nepieciešams lai uzņemtu sākumskolāolā. Nav svarīgi vai to apgūst bērnudārzā vai mājās.

Sākumskolas izglītība dod:

• lasītprasmes(divās valodās- dzimtajā un valodā kura var būt tālākāizglītība);
• Rakstīt prasmi uz datora
• Prasmi rēķināt uz kalkulatora
• Prasmi lasīt un saprast uzrakstītu mūziku

Sākumizglītības daļēja vai pilnīga apguve pieļaujama arī mājas apstākļos .Lai vidējo izglītību iegūtu līdz 18 gadiem   un vidējai izglītībai būtu 3 gadi, sākumizglītība jāveic klātienes 1-3 klasēs, bet mācīšanās klātienē nebūtu uzskatāma par obligātu

Pamatskolas izglītība ir nepieciešamu jebkuras profesijas apguvei un pilnvērtīgai dalībai sabiedriskā dzīvē. Dator laikmetā galvenais mācību līdzeklis vairs nav grāmata. Vajadzīga  gan lasīšana gan vizuālā uztvere. Ar TV, datoru ,telefonu bērns sadraudzējās jau pirms bērnu dārza, bieži pat pirms lasītprasmes. Tālākās izglītības apguvē noteicošās ir prasmes strādāt ar datoru līmenī kādā ir datori mācīšanās brīdī pamatskolā

Pamatizglītības uzdevums  ir nodrošināt skolēna izsvērtu savas dzīves un  tālākas izglītības izvēli (iestājoties atbilstošā   vidējā mācību iestādē) .Vidējās izglītības izvēles piedāvājumi  var būt  dažādi pa reģioniem (Rīga, mazpilsēta, lauki). Dažādām skolām   var būt dažādas iespējas skolotāju kvalifikācijas nodrošināšanā.

Jaunietis savas profesijas pamatotu izvēli var sākt tikai ja iegūta saprašanu kā darbojas cilvēces eksistences nodrošinošie procesi:

• Visums , Zeme, klimats
• Dzīvības turpināšanās
• Cilvēks, veselība, labsajūta
• Vides eksistence
• Dabīgie un mākslīgie materiāli
• Enerģijas ieguves un pārvades sistēma
• Sabiedrības  labumu sadale, alga, finanšu sistēma
• Sabiedrības funkcionēšanas  organizēšana Pasaulē, Eiropā, Latvijā, reģionā, ģimene
• Skolotājam nepieciešama vidējā speciālā izglītība  “pamatskolas skolotājs”.

Vidējā izglītība. Ir beidzamais laiks beigt Latvijas nesekmīgo eksperimentu ar visiem obligātu vidusskolas izglītības standartu un  tā zināšanas centralizētu pārbaudi. Latvijas tautsaimniecība ir palikusi bez izglītotiem darbiniekiem un vadītājiem. Vidējai izglītībai  par budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina izglītība ar kuru  iespējams nopelnīt  iztiku. Vidējās izglītības 3 gados ir jāapgūst profesija (vidējās profesionālās izglītības līmenī) arī tad ja ir plānots studēt. Ne visi skolnieku un studentu plāni realizējās. Studēt 2021 gadā vēlējās  ne visi(vienotā sistēmā pieteicās 11 000 ) abiturienti .Uz vidējās profesionālās izglītības bāzes atbilstošu augstāko izglītību iespējams realizēt daudz augstākā kvalitātē. Padomju laika pieredze -tehnikumu absolventi pamet ( nebeidz) augstskolu 4x retāk nekā vidusskolu abiturienti. Nepieciešams lai atsijātie būtu gatavi darbam . Iespēja vidējā posma izglītībā iegūt kvalifikāciju būtiski iespaidos reģionu attīstību (reģionu izmiršanu).

Valsts maksā par to   ko vajag sabiedrībai. Ko grib skolēns(vecāki)? - Kāpēc nav privāto vidusskolu? -IZM nepieļauj citu saturu , neļauj konkurēt. Vidusskolas =zaudēts darba  spēks, zaudēta  iespēja iegūt profesiju. Ja vidējā izglītība dotu visiem profesiju, atkristu nepieciešamība pēc bezdarbnieku pārkvalificēšanās. Ja nebūtu uzspiesta vidusskolas standarta, parādītos privātās vidējās izglītības mācību iestādes. Konkurence ātri parādītu kas ir dzīvei vajadzīgs, tiktu daļēji atslogots izglītības budžets

Augstskolu darbu jāļauj  realizēt atbilstoši Augstskolu likumam, kurš neprasa darbību pēc licencētām studiju programmām un to akreditāciju. Universitātēm pašām jāmeklē ceļš uz zinātnes virsotnēm  .